108 kustīgi zariņi
(Zarkukaiņi Medauroidea extradentata)

21.01.2011.
No Esteres bloga portālā Diena.lv



„Izskatās pēc avenāja zariņa, bet nav avenāja zariņš. Ir zaļā krāsā, bet nav augs. Kas tas ir?”

Tie ir mūsmāju jaunie zaļumi. Nu, patiesībā vairs nav nekādi jaunie – jau otrā paaudze aug. Aptuveni 10-11 cm gari, bet, kad priekškājas izstieptas, sanāk veseli 18 cm! Kopjami pamatā tāpat kā orhidejas „akvārijā” – vajag siltumu, šad tad apsmidzināt, un vakarpusē iemest šiem traukā kādu izmērcētu lapu vai vasarā – iespraust kādu avenāja zariņu.



Nekādi diži kustīgie šie zvēriņi nav – tie nelēkā, nebizo apkārt un nelido. Un arī ar augsti attīstītu intelektu nespīd. Toties nekož un neož, netaisa troksni, neslapina uz grīdas, neizraisa alerģiju un nav jāved laukā pastaigāties :))))) Viņu pamatnodarbošanās ir... nekustīgi tēlot zarus. Ar visiem ērkšķīšiem, kātu posmiņiem un negludumiem. Tātad – īsti piemēroti mājdzīvnieki puķumīļiem :))) Otrā viņu iemīļotākā nodarbošanās ir „svingot” – ritmiski šūpoties no vienas puses uz otru un tēlot, ka zaros pūš vējš. Tikai, paņemti rokās, radījumi kļūst dikti kustīgi – steidzīgi meklē kādu krūmu, lai nomaskētos un atkal varētu nekustēties.



Viņu šarms, ja to var tā nosaukt, slēpjas citur. Piemēram, azartā kādu no tiem saskatīt :)))) Ja traukā sasprausti resnāki avenāji, tas tik tiešām nav viegls uzdevums, jo savu pamatdarbu – tēlot zarus, protams – viņi garajā evolūcijas ceļā ir apguvuši virtuozi. Līdz pat tam, ka pamanās nostāties apkārtējiem „īstajiem” zariem atbilstošā virzienā un leņķī. Jaunajiem naturālistiem šie zariņi piedāvā vēl vienu interesantu atrakciju - metamorfozes vērošanu. Augšanas laikā var noskatīties, kā kukainis lēnām rāpjas laukā no vecā „mētelīša”, kas kļuvis par mazu. Un ja jūs būtu redzējuši viņu sejas tuvplānā! Fantastikas trilleru („Svešie” u.tml.) autori patiesībā neko nav izfantazējuši... Taču rokā mazos briesmonīšus paņemt ir patīkami :)



Zarkukaiņi pie mums ieviesās augusta beigās un pavisam neplānoti. Ciemojāmies pie mūsu sunes daktera, kas lepni izrādīja savus mājas lutekļus. Un tie nudien ļoti maz līdzinās mīlīgiem pūkainīšiem. Pūku vietā te ir zvīņas, plika āda vai hitīna apvalciņi.

Nekad neesmu īpaši interesējusies par terāriju iemītniekiem, un, kaut dažas ķirzakas un vardītes man tīri labi patīk, nekad neesmu plānojusi neko tādu ieviest arī mūsmājās. Nemaz nerunājot par šņācošiem prusakiem un citiem kukaiņiem. Parasti esmu brīnījusies par tiem daudzajiem (varat man ticēt – ļoti daudzajiem!) orhidejmīļiem, kas puķu hobiju apvieno ar ķirzakām, čūskām, vardēm, pūkainiem zirnekļiem vai lidojošiem tarakāniem. Vai arī ar visu to kopā. Nu, labi, ja nu vienīgi dažas spilgti krāsainās Dendrobates vardītes, tās gan varētu! Nē, nē, es jokojos. Nekādus mošķus, it īpaši - indīgus!

Tā es domāju līdz pat pērnā augusta beigām, līdz jau pieminētajai viesošanās reizei pie vetārsta. Vienā no izgaismotajiem terārijiem, ar kuriem pilna visa māja, zemē sasprausti aveņu zari. „Zarkukaiņi,” informē Gļebs, šīs mājas saimnieks. Ahā. Labi, ka pateica! Kārtīgi ieskatoties, abi ar vīru sazīmējam, ka daži no zariem nemaz nav zari, bet par tiem neticami labi nomaskējušies gareni, zaļgani radījumi. „Redzu, redzu,” iesaucos, lepna par savu vērību, „Re, kur tie abi ir!!!”. „Abi???!!!” Esmu Gļebam sagādājusi iemeslu kārtīgi izsmieties. „Ieskatieties labāk!” To arī abi ar vīru darām. „Re, kur vēl viens! Re, re, un šitas arī!” Galu galā izrādās, ka gandrīz visi pirmītējie „zariņi” patiesībā ir kājaini un ūsaini.

Šiem patīkot siltums un mitrums. „Tad jau viņiem būtu labi mūsu orhidārijā!” puspajokam izmet vīrs. Redzu, ka viņš jau ir dīvainajiem radījumiem „uzlicis aci”. Hmm, varbūt tiešām..? Bet ja nu šie ēd orhidejas?!! Gļebs steidzas pārliecināt, ka esot veicis eksperimentus un atbilde esot NĒ. Taču... orhidejas ir dažādas un mūsējās, iespējams, ir garšīgākas nekā viņa...

Lai nu kā, dodoties mājās, saņemam celofāna kuļķeni ar diviem briesmonīšiem. Un, paši sev par pārsteigumu, no tās neatsakāmies.

Mājās abi dzīvie zariņi tiek ielaisti orhidārijā. Vispirms gan internetā jauniegūtos mājdzīvniekus identificējot un pārliecinoties, ka viņu oficiālajā ēdienkartē tāds punkts kā „Orhidejas” nefigurē. Lai gan... par viņu patiesajām gastronomiskajām vēlmēm droši vien varēsim uzzināt tikai eksperimentālā ceļā. Pie viena internetā noskaidroju arī, ka abi kukaiņi patiesībā ir kukaines. Ar pirmajā piegājienā neizrunājamu nosaukumu: Medauroidea extradentata, ja vien identificēju pareizi. Šīs, izrādās, lieliski spēj vairoties arī bez stiprā dzimuma klātbūtnes. Vienīgā nelielā problēmiņa – šādā ceļā iegūstamas atkal tikai meitenes...



Abām mūsu zaļajām briesmonītēm, šķiet, ir absolūti vienalga, vai nākamajā paaudzē gaidāmi arī puisīši, vai tikai meitenītes – jau uzreiz pēc ierašanās mūsmājās viņas cītīgi ķeras pie olu dēšanas.



Tā olas atšķiras no, atvainojiet, kakām:


Orhidārijā pāris dienās pilnīgi nekādus postījumus nemanām, taču jaunos zaļumus nākas žigli vien deportēt, kad pieķeru šos par matu no iekāpšanas ventilatorā, tātad – no pārvēršanās zarkukaiņu faršā vai sīksīkos putekļos. Briesmonītēm tiek atvēlēts viens no lielajiem stikla traukiem, kuros pirms orhidārija iekārtošanas mitinājās puķes. Šefību pār jaunajiem mājdzīvniekiem uzņemas vīrs – galu galā tieši viņš bija visas šīs padarīšanas ierosinātājs. Pie kukaiņu ziemas barības sagādes darbojamies abi: rudenī tiek sažāvētas vairākas avenāju un kazenāju buntes un arī rožu lapas. Ekoloģiskās, no vīramātes un kaimiņienes dārza – rozes jau uz ziemu jāapgriež šā vai tā. Pēc tam lapas tik „jāatdzīvina”, uz mirkli aplejot ar verdošu ūdeni, un briesmonītēm vakariņas gatavas (šīs pārsvarā ēd pa nakti). Dažas sīkzaru buntes pat ieliktas saldētavā – raciona dažādošanai. Izlasu internetā, ka bez aveņu un kazeņu lapām šai zarkukaiņu sugai garšojot arī rozes un... ozollapas. Tātad, ja sagatavotās barības pietrūks, varēsim šīm izbarot pērno Jāņu vainagu... Ja arī ar to nebūs gana, pastāv vēl „zelta rezerve” – pirtsslotas!

Briesmonīte zelta stīgā:


Novembra sākumā, pirms dodos prom no Latvijas, abas malaces jau sadējušas vairākus simtus olu, kas rātni inkubējas orhidārijā, speciālā trauciņā, lai sīkie nepamuktu kur kurais. Neskatoties uz šādu piesardzības mēru, pirmdzimto pilnīgi nejauši pamanām... savā vaļā rāpojam pa orhidārija stiklu. No ārpuses!!! Acīmredzot pie vainas ir kāda no olām, ko abas zaļās draudzenes pamanījās izdēt pirmajās pāris dienās, kad vēl brīvi dzīvojās pa orhidejām.





Līdz manai prombraukšanai vairāk neviens kukaiņbērns tā arī neizšķiļas. Izkristalizējās divi iespējamie scenāriji:
Nr. 1. Esam pieļāvuši kādu kļūdu inkubācijas apstākļos un pārējie kukainīši neizšķilsies. Izdomājam, ka tas būtu ļoti skumji. Varbūt šie izšķiļas tikai no augsnē izkaisītām olām, bet improvizētais inkubators viņām nemaz nepatīk? Pēkšņā kukaiņmīlestības neprātā, kas jaucas ar vainas sajūtu par postā aizlaisto ģenētisko materiālu, ņemu un saujiņu olu iekaisu dažos no orhidārija puķupodiem.
Nr. 2. Sīkās radībiņas ietur pauzi, un tad tik sāks šķilties! Tādā gadījumā jābūt gatavai, ka, Latvijā atgriežoties, ieraudzīšu zarkukaiņu pilnu dzīvokli...

Pēc pusotra mēneša izrādās, ka īstenojies ir otrais scenārijs. Par laimi, kukaiņbērni vēl ir pavisam maziņi un kopā ar abām mammām visi satilpst lielajā stikla traukā, nevis rāpo mani sagaidīt pie ārdurvīm vai raušas pa lampām, aizkariem un datora monitoru (rādījās arī tādi murgi...). Ķeros pie inventarizācijas, un rezultāts izrādās vairāk nekā simbolisks: 108 kukaiņu mazuļi. Jau pēc dienas – vēl par kādu desmitu vairāk, pēc tam vēl un vēl. Nu vairs nav drosmes skaitīt, taču lēšam, ka uz šo brīdi to jau ir pāri par trim simtiem. Un vēl ne puse nav izšķīlušies! Bet abas mammas tik turpina dēt olas!



Meklējam kukaiņiem mājas!

Pirmais desmits kukzarīšu nu jau atradušas jaunas mājas – tās priecēs mazuļus kādā bērnudārzā. Gluži kā Francijā, kur zarkukainis ir izplatīts skolu iemītnieks – ar to palīdzību skolēni tiek mācīti rūpēties par kādu dzīvnieciņu, būt atbildīgiem, saudzīgiem un... iecietīgiem pret atšķirīgo. Un arī vērot dabu.

Sava loma šādā „mīļdzīvnieku” izvēlē ir tam, ka zarkukaiņu uzturēšana nav saistīta ar īpašiem izdevumiem, un arī rūpes tiem nekādas dižās nav vajadzīgas. Nepieciešama vien labā griba, stikla trauks (noderēs gan liela burka, gan vecs akvārijs...) un, ja telpā ir vēss, arī vecā parauga spuldze, kas nodrošina ne tikai gaismu, bet arī pilnīgi pietiekamu siltumu. Siltās telpās var iztikt bez tās. Par barošanu jau rakstīju. Vasarā ir pavisam vienkārši – svaigu barību viegli sameklēt pat Rīgā (Biķerniekos, Mežaparkā un citos mežos un pat vienkārši krūmājos... vai rožu krūmā tepat pagalmā :)))). Pieejot paskatīties, jāatceras vien sīkaļas kādu reizi dienā apsmidzināt. Un iespraust traukā ne tikai lapas, bet arī kādu avenāja vai rozes zariņu, kaut sakaltušu. Lai zarkukaiņiem būtu, kur maskēties. Ja nē, šie cenšas nomaskēties cits uz cita...

Jāpiebilst, ka šie attālie sienāžu radinieki mēdz būt ļoti dažādi – zinātnieki aprakstījuši jau 3000 sugas, un vēl aizvien tiek atklāts pa kādai jaunai. Vieni izskatās pēc zariņiem, citi – pēc... citādākiem zariņiem. Citi viņu radiņi – pēc zaļām lapiņām vai nedaudz apkaltušām lapiņām, kopā salipušām lapiņām un pat pēc ziediem. Tātad – lapkukaiņi un ziedkukaiņi :)))) Lai labāk maskētos krūmos, ko paši apgrauzuši, dažu sugu pārstāvji izskatās pēc... apgrauztām lapiņām :))) Atšķiras arī sugu racions. Mūsējo etniskā dzimtene ir Vjetnama, taču Latvijas avenāji, kazenāji un rožu lapas šīm garšo makten labi. Tie ir arī pasaules garākie kukaiņi – kādā no sugām mātītes mēdz izaugt 33 cm garas! Nerēķinot kājas! Taču mūsējās 12 cm diezin vai pārsniegs.

Šur tur rakstīts, ka zarkukaiņi labprāt ēdot arī Latvijā ļoti izplatītu telpaugu – tradeskancijas. To apstiprināt nevaram, toties zelta stīgu šīs apskrubināja ļoti labprāt. Tas labi – šo puķi laiku pa laikam jāapīsina, citādi viņa sasniedz neprātīgus apmērus. Ārstnieciskos nolūkos mums nekāds milzīgais zelta stīgas daudzums nav nepieciešams. Un stādiņus vairs neviens rads-draugs negrib ņemt – visi, kas gribēja, tos jau ir dabūjuši. Tātad – būs vismaz kāds lietderīgs izmantojums pārpalikumam.

Nupat sameklējām jaunas mājas vēl dažām kukaiņmeitenēm. Vienu bariņu paturēsim paši, bet pārējo ceļš diemžēl vedīs pie kāda drauga, kur to galvenais uzdevums būs kalpot par vērtīgu uzturvielu avotu nedaudz lielākiem mājas briesmonīšiem :( Dabā kā jau dabā...

Tātad, ja kādu gribat – piesakieties, kamēr vēl ir :))))))))))))