"SLAPJIE PODIŅI"

Jau ilgāku laiku bijām solījuši pastāstīt par "slapjajiem podiņiem" - pašmāju izgudrojumu, kas radies, meklējot ērtāko orhideju audzēšanas veidu mūsu orhidārijos.

Orhidejas pārsvarā audzējām hidrokultūrā (pushidroponikā). Kāpēc tad mums vajadzīgi vēl kaut kādi "slapjie podiņi"?

Visbeidzot, bijām nolēmuši "demontēt" visas mūsu montētās orhidejas, jo bloki orhidārijos pārāk ātri žuva, bet mēs, kā jau minēts, neesam biežas laistīšanas fani.

Pirms ķerties pie podiņu pārveidošanas, bijām jau saeksperimentējušies gan ar substrātiem, gan ventilāciju, gaisa mitrumu un laistīšanas režīmu. Lai atrastu šajā lietā līdzsvaru (t.i., padarītu laistīšanas retākas, nenokaltējot, bet arī nenopūdējot saknes), nācās nedaudz pakustināt gan smadzenes, gan arī rokas. Kā loģisks risinājums tad arī tapa mūsu "mitrie podiņi". Sākumā nevienam par tiem nestāstījām - pasākums ir riskants (tās pašas sakņu nopūšanas riska dēļ) un, pirms ieteikt citiem, gribējām paši pārliecināties, kā tas strādā daudzmaz ilgākā termiņā.

Nu, pēc aptuveni 3 gadus ilgiem eksperimentiem, esam atraduši šo metodi par labu esam MŪSU ORHIDĀRIJU APSTĀKĻOS (!!!). Pa starpu gadījās arī neveiksmes un vairāki augi nonāca miskastē, taču nu jau pamazām lielākā daļa mūsu savvaļnieču ir ieguvušas tieši šādu mājvietu gan hidrokultūrā, gan klasiskajos substrātos. Taču, pirms kāds metas mums sekot, vēlreiz atkārtojam un uzsveram - tas, kas darbojas vienos apstākļos (šoreiz - mūsu orhidārijos), var arī nedarboties un novest pie lieliem kreņķiem citos !!! Un 3 gadi eksperimentu ar kādu metodi orhideju audzēšanā vēl nav nekāds ilgtermiņš...

Kā pēdējo veicām podiņu uzlabojumu, kas ļāva mums šādā veidā audzēt arī orhidejas, kas pirms tam bijušas montētas un no bloka nav atdalāmas (vismaz ne dzīvas un normālā stāvoklī...). Un arī tās, kuras tā vien cenšas no jebkura podiņa izmukt :)

Kas ir "slapjais podiņš" (vai mitrais - kā nu kuro reizi uzrakstās...)???

Tas ir gandrīz tāds pats kā hidrokultūras podiņi, ko jau daudzus gadus gatavojam, sacaurumojot tukšas ūdens pudeles un citus piemērotus plastmasas traukus. Neatkārtosimies: par to pagatavošanu skat. šeit. Vienīgā starpība - necaurumojam tos līdz pašai apakšai, bet atstājam lejas daļu veselu. Cik cm? Tas atkarīgs no vajadzības (substrāta, ko plānojam izmantot, un konkrētās puķes slapjummīlesības... vai nemīlestības...). Te nu tiešām ir milzīgas variēšanas iespējas. Piemēram, orhidejām, kas ne īpaši mīl slapjumu ap saknēm, nesacaurumoto daļu atstājam krietni mazāku nekā pārējām. Piemēram, dažām maza izmēra oncīdījām... Savukārt, ja orhidejai ir īpaši vārīgas saknes, atstājam viņu parastajā substrātā un parastajā podiņā - nav jau obligāti jaunā metode jāpiemēro visam pēc kārtas...



Ja nepieciešams podiņš montētai orhidejai vai arī tādai, kam patīk rāpelēt uz priekšu, augšu, visām pusēm... īsāk sakot - prom, tad šajā podiņā (t.i. ex-pudelē) sānos izgriežam atbilstoša izmēra robu. Taču negriežam to līdz apakšai, lai lejā saglabātos mitrums. Vieglāk ir parādīt:





No augšas, lai ir labāk saprotams:



Apakšā, nesacaurumotajā daļā ieberam keramzītu, lai ar kapilaritātes palīdzību ūdens "kāptu" augšā. Un vēl arī tāpēc, ka tas var atrasties gandrīz pastāvīgā slapjumā, kamēr cits substrāts, iespējams, sāktu pūt... Ja gribam, lai visa šī uzparikte saglabātu substrātu mitrāku, ņemam sīkāku keramzītu. Ja tik liels mitrums nav nepieciešams, izvēlamies lielāka diametra lodītes.



Tad iestutējam podiņā orhideju, šajā gadījumā no sausuma cietušu Cirrhopetalum (Bulbophyllum) makoyanum. Ja augam ir izteikta augšanas ass vienā virzienā, tad liekam ar to uz augšu. Ja augs cenšas izmukt no poda visos virzienos kā šis konkrētais, tad vienkārši iestellējam to izgriezumam pa vidu:



Tukšumus visapkārt piepildām ar izraudzīto substrātu. Ja orhideja ir montēta, aizmugurē saberam nevērtīgāku substrātu - galvenais, lai mitrums pa to varētu kāpt uz augšu. Lai augs neveltos laukā, piestiprinām to ar nerūsējošu drātiņu. Vai vairākām drātiņām, ko aptinam ap podu. Lielāki estēti, iespējams, šim nolūkam drīzāk izmantotu makšķerauklu...





Viss. Tagad vēl tikai jāpiestiprina aizmugurē āķītis no izturīgas, resnas, nerūsējošas drāts, lai jaunizcepto podiņu varētu iekarināt orhidārijā, un gatavs!



Patiesībā, līdz šim brīdim viss ir ļoti vienkārši un ātri. Sarežģītākais sākas pēc tam. Vērot, kā augs jūtas. Turēt tam roku uz pulsa un nenopūdēt saknes.

Laistām, pielejot ar ūdeni apakšējo, nesacaurumoto daļu. Augi, kam tas patīk, saņem arī kādu ūdens šalti visa podiņa augstumā.

Te vēl viens bulbofīls, kas šādi aug jau 3 gadus:



Un Trichocentrum tigrinum, arī "slapjā podiņa" veterāns: