Marsela Lekufla orhideju audzētava Francijā
(Orchidées Marcel Lecoufle)

26.06.2008.
No Esteres bloga portālā Diena.lv



Lielā diena

Kādā 2008. gada jūnija pēcpusdienā kopā ar Žanu Fransuā, mīļu draugu un lielu orhidejmīli, esam sarunājuši doties uz Buasī Senležē (Boissy Saint Léger) - nelielu pilsētiņu, kas pati sevi dēvē par Francijas orhideju galvaspilsētu. Un ne bez pamata - šeit bāzējas divi no slavenākajiem šīs valsts orhideju audzētājiem: pavisam tuvu viena otrai meklējamas Marsela Lekufla un Vašro-Lekufla siltumnīcas. Šoreiz neiedziļināšos nosaukumu un ģimenes saišu labirintos, kas rada sajukumu ne viena vien franču (un ne tikai) orhidejmīļa prātos. Interesentiem teikšu vien, ka tās ir divas atšķirīgas firmas. Patiesībā šajā dzimtā to ir pat trīs, jo ir vēl arī "Mišela Vašro Orhidejas", taču tās meklējamas otrā Francijas galā. Ģimene ir devusi ievērojamu ieguldījumu ne tikai orhideju izpētē, bet arī selekcijā, un viņu darba rezultāti šodien tiek baudīti visā pasaulē, dažkārt pat nenojaušot par to izcelsmi. Pietiek minēt kaut to, ka, kā ziņo kāds Bangkokā dzīvojošs orhidejmīlis, uz šodienu ap 90% orhideju, ko orhideju paradīzē Taizemē izmanto reliģiskos rituālos, ir cēlušās no dendrobiju hibrīda `Pompadour`, kas 1934 izveidots Francijas mazpilsētiņā Buasī Senležē...

Žans Fransuā ved mani pie Marsela Lekufla (Marcel Lecoufle), kam cenu (kas arī šeit nav nekādas zemās...) un sortimenta dēļ dod priekšroku daudzi man pazīstami orhideju kolekcionāri.





Jau atkal gliemeži!

Šoreiz nav runa par nīstajiem mīkstmiešiem, bet gan citiem "gliemežiem", ar kuriem nākas sastapties šī brauciena laikā, un arī šī sastapšanās nevairo manas simpātijas pret lēni lienošo cilti.

Buasī Senležē nav tālu no vietas, kur ciemojos: ja ceļi brīvi - ap pusstundu pa autostrādi, taču sastrēgumu laikā var sanākt arī trīs stundas un vairāk. "Brauksim, ja nebūs korķu", iepriekšējā vakarā ir solījis Žans Fransuā. Un nu es turu īkšķus, kamēr viņš pārbauda internetā, vai gadījumā streikojošie transporta darbinieki (šajā jomā frančiem, kā zināms, ir spēcīgas tradīcijas...) šo maģistrāli nav izvēlējušies kārtējai operācijai "gliemezis". Jo tieši šajās dienās dažādu transporta līdzekļu vadītāji cīnās pret augstajām degvielas cenām. Viltnieki nevis pārkāpj noteikumus, nosprostojot ielas, bet, nežēlīgi lēni velkoties barā pa visām joslām vienlaikus, sabremzē kustību uz maģistrālēm, aiz sevis izveidojot milzīgus korķus ar izmisušiem braucējiem, kuri, kā izrādās, ir trāpījušies nepareizajā laikā nepareizajā vietā.

Neskatoties uz optimistisko prognozi internetā un sākumā labi uzņemto ātrumu, jau visai drīz kustība strauji palēninās. "Kaut nu Žans Fransuā nesadomātu griezt atpakaļ," pie sevis atkārtoju kā mantru un klusībā lamāju visu veidu gliemežus. Glābiņš nāk pavisam negaidīti, pa mobilo telefonu. Manam vedējam piezvana kolēģis un, tā kā ŽF ir vismaz tikpat pļāpīgs kā es, beidzoties sarunai, arī korķim esam tikuši cauri. "Gliemeži" (šoreiz - vietējie taksisti) nogriež pa šosejas atzaru, bet mana ceļabiedra atmiņā šī mokošā pusstunda, kā izrādās, palikusi kā "neliels korķītis, minūtes piecas". Un es arī necenšos viņu pārliecināt par pretējo. Lai dzīvo mobilie telefoni!

Iebraucot Buasī Senležē, viens pēc otra pārsteidz divi uzraksti. Pareizāk sakot - to kombinācija. Viens no tiem vēsta, ka orhidejas meklējamas kaut kur no krustojuma pa labi, bet otrs, nedaudz tālāk, ka pa kreisi. Nekādas kļūdas, nekādas mistikas - vienkārši pa kreisi ir jau pieminētās Marsela Lekufla, bet pa labi - Vašro-Lekufla siltumnīcas. Jeb otrādi.

Gandrīz svētceļojums

Pagrieziens pa kreisi, caur vārtiem pagalmā - stop! - klāt esam.



Iespaidīga lieluma stikla siltumnīcas un turpat klāt plašs, taču omulīgs veikals. No draugiem esmu dzirdējusi, ka dažs labs par veikalu tālāk tā arī neesot ticis. Visdrīzāk tā būtu arī ar mani, taču Žans Fransuā ir zinošs ceļvedis, un nu arī es aiz viņa teciņiem vien pārkāpju "apsolītās zemes" slieksni. Pirmajā brīdī apstulbstu ne tik daudz no mērogiem (bildēs redzētas arī lielākas siltumnīcas), cik no jau pirmajā acu uzmetienā nojaušamās dažādības.





Ne vēsts no milzīgām falenopšu, cimbīdiju un odontoglosa hibrīdu plantācijām, kādas redzētas citur. Protams, pavisam bez "palodzes orhidejām" neiztikt, taču te tās ir gaumīgos daudzumos, atstājot galveno vietu dabā sastopamajām "sugas" orhidejām un retākiem hibrīdiem. Tieši par nesamērīgām cenām tirgotie lielziedu falenopši un pārējās "palodzes orhidejas", ko populāri interjera dizaineri iegādājas bagātu namu vai pasākumu noformēšanai, bet turīgi ļaudis pērk kā vispārpieņemtu dāvanu citiem turīgiem ļaudīm, lielā mērā visu šo padarīšanu finansē, ļaujot tādiem orhimaniakiem kā mēs te iegādāties daudz retākus brīnumus plašā klāstā un par diezgan saprātīgu maksu.







Iesācēja veiksme

Izrādās, iesācējiem veicas ne tikai kāršu spēlē. Jau dažus metrus no durvīm sastopam sievieti, kuras priekšā mans pavadonis godbijīgi apstājas un man daudznozīmīgi nočukst: "Marsela Lekufla meita!" Ar to pietiek, lai arī mani pārņemtu godbijība.



Taču Ženevjēva Berta (Geneviève Bert) ne tikai laipni smaida un iesaistās nepiespiestā sarunā, bet arī - izņēmuma kārtā - atļauj samulsušajam radījumam ar mirdzošajām acīm no mistiskās Latvijas (t.i. man) siltumnīcā fotografēt. Par to, ka tas tiešām ir izņēmuma kārtā, pārliecinos, kad turpmāko pusotras-divu stundu laikā pie mums vairākkārt pienāk kāds no siltumnīcā strādājošajiem un norāda, ka šeit fotografēt nav atļauts. "Madame viņai atļāva", katru reizi svarīgā balsī manā vietā steidz atbildēt Žans Fransuā, un šis maģiskais teikums šeit, šķiet, kalpo par paroli, kas atver visas durvis.





Nedaudz vēstures

Orhidejas ir šīs ģimenes kaislība un arī maizes darbs jau vairāk nekā 120 gadu. Marsela Lekufla vectēvs 1886. gadā Buasī-Senležē iekārto pirmo orhideju siltumnīcu, kur "nama" pašreizējais saimnieks arī pavada bērnību, jaunību un... arī visu pārējo dzīvi līdz pat sirmam vecumam, kļūstot par pazīstamu botāniķi un orhideju pasaules dzīvo leģendu. Viņš veic plašu orhideju pētniecības darbu gan ģimenes siltumnīcās, gan arī ceļojot un pētot orhidejas viņu dabiskajās augšanas vietās. Īpaša Lekufla kaislība ir Madagaskāras orhidejas. Unikālā to kolekcija ir šī nama lepnums, kam oficiāli ticis pat Francijas "Nacionālās Kolekcijas" goda nosaukums. Īpašas simpātijas izraisa fakts, ka Marsels Lekufls un viņa ģimenes locekļi nodarbojas ne tikai ar orhideju pētniecību, pavairošanu un tirdzniecību, bet arī ar orhidejmīļu izglītošanu - viņi ir autori daudzām gan iesācējiem, gan pieredzējušiem kolekcionāriem veltītām grāmatām par orhidejām. Šobrīd siltumnīcās strādā trīs Lekuflu paaudzes - pats patriarhs Marsels, viņa meita Ženevjēva un mazmeita Izabella.

Vēlreiz par iesācēja veiksmi

Iesācēja veiksme vai cūkas laime, bet pavisam nejauši izdodas atstāt pozitīvu iespaidu uz Madame (kas sarunā izrādās ļoti jauka, laipna un pieejama), kad, paejot garām iespaidīgajiem falenopšu hibrīdiem un cakainajām katlejām, no visa plašā klāsta iemīlos mazā baltā brīnumā Angraecum didieri. Kā izrādās, no Marsela Lekufla nama īpašā lepnuma - Madagaskāras orhideju kolekcijas. Ai, cik sen man tādu kārojās! Nu viens tāds skaistums pie mums dzīvo...



Pēc orhidejiskas sarunas kā piedevu saņemu arī Ženevjēvas meitas Izabellas Bertas sarakstītu grāmatu. Par orhidejām, protams.

Trešā un, kā tūlīt pat apjēdzu, lielākā cūkas laime uzsmaida pa ceļam uz veikalu. Ceļu aizšķērso neliela spāniski runājoša kompānija - kā izrādās, viesi no Latīņamerikas, ar kuriem runājas cienījama vecuma vīrs sirmu galvu un tādu pat laipnu un nedaudz mulsu smaidu kā Ženevjēvai. Nez kāpēc biju sapratusi, ka Marsels Lekufls jau labu laiku pieder tikai leģendu pasaulei, un nebiju pat cerējusi viņu ieraudzīt pilnīgi reālu, no miesas un asinīm, tepat rokas stiepiena attālumā. Kaut pamatīgi samulsusi no šāda notikumu pavērsiena (vēlāk izrādīsies, ka tikai retais no maniem paziņām - franču orhidejmīļiem ar Marselu Lekuflu ir ticies vaigā, kur nu vēl - runājis), tomēr zibenīgi apjēdzu, ka otras šādas izdevības var arī nebūt, tādēļ klusītēm vaicāju Ženevjēvai, vai būtu ļoti nepieklājīgi, ja es palūgtu Meistaram atļauju viņu nofotografēt. Un vēlreiz sastopos ar to pašu vienkāršību, laipnību un atsaucību. "Protams, un viņš noteikti piekritīs." Tā arī notiek, un manos fotoarhīvos iegulst vairāki dubultportreti. Kārtējo reizi pārliecinos, ka lieli cilvēki mēdz būt ļoti vienkārši un laipni. Viņiem nav jāceļ deguns mākoņos un jātēlo lielos. Viņi vienkārši tādi ir...



Pašās siltumnīcās redzēto vārdos aprakstīt nav lielas jēgas. Tas jāredz pašiem. Un, ja vēl varētu nofotografēt smaržu...













Laiks paskrien ļoti ātri, jākopjas mājup, pirms sākušies lielie darbdienas beigu sastrēgumi. Tīru sirdsapziņu pabraucam tuvu garām divu citu orhideju audzētāju siltumnīcām - šodien gan prāts, gan emocijas ir pārpildītas, tagad tam visam jāļauj "nosēsties" un kārtīgi "sagremoties", un nekādiem citiem iespaidiem, šķiet, vairs nav vietas.